Dzīvības koka metode — vēsture, principi un pielietojums

“Dzīvības koks” (Tree of Life) ir strukturēta naratīva un psihosociāla atbalsta metode, kas koncentrējas uz cilvēka iekšējo spēku, cerībām un identitāti. Tā paredzēta gan individuālām, gan grupu nodarbībām bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, īpaši tiem, kam ir pieredze ar traumu, sociālo atstumtību, pārvietošanos un psiholoģiskiem izaicinājumiem.

Vēsturiskais konteksts

Metodi ap 2005. gadu izstrādāja psiholoģe Ncazelo Ncube Mlilo no Dienvidāfrikas un terapeits Devids Denboro no organizācijas “Dulwich Centre” Austrālijā. Tā radās kā praktiska rīcība, lai atbalstītu bērnus un jauniešus, kam draud traumatiska retraumatizācija, izmantojot stāstus, nevis tiešu emocionālo saturu. Metodes centrā ir sava “Dzīvības koka” zīmējums kā refleksijas un stāsta veidošanas process, ko iespējams īstenot gan individuāli, gan grupas darbā.

Pamatstruktūra: kas katra koka daļa simbolizē?

• Saknes: izcelsme, ģimene, bērnības vērtības un kultūras pamati
• Zeme: esošā dzīve — ikdienas vietas, iedvesmas avoti, darbs, hobiji
• Stumbrs: prasmes, vērtības, personības iezīmes, kas cilvēku nostiprina
• Zari: nākotnes cerības, mērķi un sapņi
• Lapas: nozīmīgās personas un attiecības — ģimene, draugi, mentori
• Augļi: dāvanas, atbalsts un labās puses, ko cilvēks ir saņēmis no citiem

Posmi, kā notiek darbs ar Dzīvības koka metodi:

1. Ievads un drošas vides izveide.

   Nodarbību vada facilitators, kurš rada draudzīgu, cieņpilnu un drošu telpu, kurā dalībnieki var izpausties. Notiek iepazīšanās ar metaforu un zīmējuma struktūru.

2. Zīmēšana un stāsta izveide.

   Katrs dalībnieks zīmē savu dzīvības koku un aizpilda to ar personīgu saturu – vārdiem, attēliem, krāsām. Tas var būt individuāls darbs vai vadīts ar jautājumiem.

3. Dalīšanās ar stāstiem grupā ("Mežs").

   Dalībnieki dalās ar saviem koku stāstiem – ja vēlas. Šis posms veido savstarpēju atbalstu un normalizē pieredzi. Grupa kļūst par "mežu" – vidi, kur koki aug kopā.

4. Darbs ar “vētrām” un pārvarēšanu.

   Tiek runāts par grūtībām, kas varētu ietekmēt koku, un par to, kā cilvēki ir spējuši tās izturēt. Tā ir droša pieeja – uzmanība netiek vērsta uz sāpju saturu, bet uz izturību.

5. Apliecinājums un noslēgums.

   Noslēgumā katrs dalībnieks var saņemt sertifikātu, apliecinājumu vai simbolisku dāvanu, kas apstiprina viņa stāstu. Tiek svinēts progress un cieņa pret katra ceļu.

Kāpēc šī metode ir nozīmīga

• Spēka perspektīva— cilvēks tiek aicināts atpazīt savas spējas, nevis fokusēties uz vājībām
• Droša stāstu telpa — nerada retraumatizāciju, jo koncentrējas uz pozitīviem aspektiem stāstu ietvarā.
• Kultūras un identitātes pilnveide — palīdz cilvēkiem atjaunot kontaktu ar savām saknēm un vērtībām.
• Plaša pielietojamība — piemērota dažādām grupām, tostarp bēgļiem, jauniešiem, traumatizētiem bērniem, sociāli novājinātām kopienām un arī individuālai terapijai.

Papildus lasīšanai:

1. Dulwich Centre: The Tree of Life .
2. Tracing the history of Tree of Life (David Denborough, 2023) .